Dzintars, adītas zeķes un matrjoškas koncentrētas Vecrīgā, līdzās mākslinieku darbiem, kas izsvaidīti visā vecpilsētā.
Ko tūristi "nolasa" no mūsu suvenīriem?
Vai tie ir labi? Slikti?
Vai mēram un ekspertiem taisnība - ka suvenīru niša ir neaizpildīta?
Vai tiešām Rīgai nav sava suvenīra?
Kas pietrūkst?
Kāpēc?
Ko darīt?
Manuprāt, apzīmējums "labs" vai "slikts" suvenīrs nav īsti korekts. Pirmkārt, būtu jānošķir suvenīri no mākslas priekšmetiem. Otrkārt, jāatceras, ka gaumīgs suvenīrs var nebūt dārgs, bet tam jābūt pieņemamā kvalitātē.
AtbildētDzēstJa es ārvalstī pērku mākslas priekšmetu, tad es eju uz salonu, un šo priekšmetu es izvēlēšos bez īpašas piesaistes konkrētai valstij, rēķinoties ar attiecīgu summu. Savukārt par suvenīru es nevēlos maksāt daudz, bet vēlos sadzīvē lietojamu priekšmetu, kas man atgādinās par ceļojumu - krūzīti, T-kreklu, glāžu paliktņus, pudeļu attaisāmo, iepirkumu tarbu u.tml. Varam smīnēt par magnētiņiem ar skaistu pilsētas skatu, taču ļoti daudz cilvēku mēdz tādus pārvest no katra ceļojuma. Nav pamata iedomāties, ka Latvijas apmeklētāji būtu kāda īpaši elitāra publika, kas uz tādiem niekiem neskatās, priekšroku dodot oriģināliem vietējo mākslinieku darinājumiem par palielu cenu.
Lielākā problēma ir tā, ka latviešu tirgotāji grib katru koka karoti vai linu maisiņu pārdot par mākslas cenu, jo vīles ir nošuvis Mākslas akadēmijas students. Vai krūzītes - vai nu parastā baltā krūze (kas arī nav lēta), kādas ir visās valstīs, vai dažiem latviešiem vien zināms Latgales keramiķis par attiecīgu samaksu.
Man šķiet, ka nevajag sarežģīt un nevajag pretendēt uz dižu mākslinieku nāciju. Lai māksla paliek salonos, kur tai vienmēr atradīsies savs pircējs, bet uz ielas jābūt vienkāršiem, gaumīgiem un nedārgiem sīkumiem vidējam tūristam, kurš majās labprāt noliktu glāzes uz gaumīgiem paliktīšiem ar skaistiem Rīgas skatiem.